Video no Lielās Lāča takas

Noskaties un uzzini, vai Lielās Lāča takas piedzīvojums ir domāts Tev! :)

Pārgājiens pa Lielā Lāča taku Somijā. Galerija

Kaut kur Somijas ziemeļos, pie paša polārā loka, ir taka - ne pārāk gara, ne pārāk grūta, taču skaista gan, bez gala - Lielā Lāča taka! Tā nu HIL komanda devās to arvien no jauna izbaudīt. Saule lutināja vien vienu dienu, tās vietā lietus, migla un vējš krietni papurināja zeltā pielietos kokus un ļāva iegrimt rudens burvībā līdz ausīm. Un Oulankas upe arvien pārsteidza ar savu ūdeņu dažādību - no spoguļgludiem līdz krācēs mutuļojošiem, tie mūs gan relaksēja, gan iedvesa godpilnu bijību pret skarbo ziemeļu dabu. 

Piedzīvojums dabā ir piedzīvojums, kas nes harmoniju. 
Lielā Lāča taka Somijā. Mirklis. Sajūti to :)

Mazie sapņi. 6 diena.

Teksts - Inita Kauliņa (Facebook meklē @initakaulinacom, tur daudz foršu rindiņu)

Man patīk... reāli katra nakts mežā bija savādāka un forša. Piemēram pēdējā naktī es pieteicos gulēt namiņā. Gribējās siltumiņā. Bet lai šis siltumiņš būtu arī naktī, vajadzēja vaktēt uguntiņu, lai nenodziest. Un vienā brīdī sajutu aukstumu. Atveru acis - aaa... knapi ogles tikai kvēlo. Lienu ārā no guļammaisa un steidzu likt klāt malku un pūst ogles, lai uzķertu uguns liesmu. Pūšu, pūšu... nav. No vienas puses, no citas puses, nu lūdzu.... pūšu un ir. Jeee.... ir uguns. Sanesu klāt malku un ik pēc laika pamostos vaktējot uguni, it kā es justos par to atbildīga, jo man tā negribējās, lai uguns nodziest. Vismaz kāds siltums nāk, sevišķi kad ārā līst un līst lietus. Bet kopīgi ar pārējiem gulētājiem kaut kā noturējām uguni līdz rītam.

Brokastis bija paredzētas kādu pusotra kilometru attālumā no guļvietas, kur tikāmies ar pārējiem grupas biedriem, kas gulēja teltīs un kalna gala būdiņā. Tā būdiņa vispār episki izskatījās. Reāli - klinšu kalna virsotnītē stāv maza būdiņa kā no pasakas. Tikai bez vistas kājas :).

Kad pēdējās pie ugunskura gatavotās brokastis bija apēstas un kafija padzerta, putniņi pabaroti un somas uzliktas uz muguras, devāmies pēdējā finiša taisnē. Taka veda uz leju. Jeee... saknes, klinšu akmeņu taka manām kājām jau bija ikdiena un nūjas iemetot padusē un pa ceļam urbinoties telefonā steidzamu lietu kārtošanā, pat nepamanīju kā automātiski augšā un lejā kāpelēju bez aizdusas, bez sāpēm kājās un pilnīgā autopilotā. Pati tik vēlāk to piefiksēju. Un tad skaties - ceļa rādītājs, kas ziņo, ka atlicis viens kilometrs. Viens. Un tas viens veda smuki augšā diez gan stāvā kalnā. Pat paspēju iesvīst, bet ar baudu kā jau pie pēdējiem soļiem. Un tad... ir. Viss. Finišs. Aiz sajūsmas vienai grupas biedrenei saucu - mēs to izdarījām, mēs to izdarījām...  

Pēc fotogrāfēšanās pie finiša, nonācām tā teikt civilizācijā. Pirmais ko pārsvarā visi darīja, bija telefonu saštepselēšana rozetēs pie lādētājiem informācijas centrā. Apskatījām, kas labs apkārt, kādi veikali, sapirkām suvenīrus. Savējiem arī šo to nopirku, tai skaitā briežu gaļas desas. Tad ar kāru zobu noēdu picu ar brieža gaļu un gailenēm. Tā bija burvīga pica. Somiski nesaprotam lasīt, bet tas notika apmēram tā - kāda tev ir pica? Ok, tad man arī tādu pašu. Nāk nākamais - kādu picu tu ēd? Tad man arī to pašu. Atpūta, siltums, ko vēl vairāk vajag. 

Jāteic, es piesakoties šim braucienam, nebiju izlasījusi visu programmu. Ja reiz piekritu, tak būs labi jebkurā gadījumā. Bet tāds patīkams pārsteigums no #hikinginlatvia, ka vakarā mums bija paredzēta nakšņošana numuriņos ar saunu/pirti, vakariņām un kopīgu pasēdēšanu. Es jau neesmu baigi izlepusi, var jau arī atpūsties un gulēt busiņā uzreiz braucot mājup. Bet vakars apartamentos bija vairāk kā es gaidīju (izrādās tas viss bija jau aprakstīts aprakstā daaa... ). Nu ko, aizbraucām, iekārtojāmies pa četriem cilvēkiem plašos numuriņos, ko drīzāk varētu saukt par dzīvoklīšiem ar guļamistabām, viesistabu, virtuvi un saunu iekšā, ar mīkstām gultām un baltu gultas veļu. Pirmais, ko darīju, iegāju dušā un ar taaaadu baudu un kaifu par silto ūdeni, par šampūnu matos (nedēļu mani mati neko tādu nebija redzējuši) un ūdens šaltīm uz sejas... ka kur nu vēl laimīgs cilvēks var būt uz zemes virsas uzvilku tīrās drēbes, sasmērēju ķermeni ar līdz paņemto kokosa eļļiņu un jutos freša un gatava vakara ballītei. Pirms kopīgajām grupas vakariņām, ar istabas meitenēm iedzērām vīnu/tēju, tuvāk iepazināmies. 

Plkst.7 vakarā vakariņas dzīvoklītī Nr.7 ar 17 cilvēkiem. Garda maltīte sagatavota, salietas glāzes un kopīgas spēles, sarunas un atmiņas, kam sekoja sauna / pirts (nezinu kā pareizi to nodefinēt, jo priekš manis pirts asociējas tā, kas ir ārā atsevišķā mājiņā, bet somiem ikkatram mājās un dzīvoklī ir pirts iekšā kā neatņemama telpa tāpat kā duša un tualete).
Pēc šāda vakara acis pašas lipa ciet, devos uz savu 4 numuriņu un burtiski atlūzu savā mīkstajā gultā ar pufīgo mīksto segu. Man bija lieliska ar uzvaras garšu piepildīta diena. Rīt jau mājupceļš.