Return to site

12 dienu pārgājiena dienasgrāmata.

Rīga - Nida.

· pārgājiens,Piedzīvojumi,Hiking

2004 gada vasaras sākumā vesela lēruma dažnedažādu iemeslu un apstākļu sakritības dēļ, jūtu vēlēšanos laisties piedzīvojumos, bet spiedīgo finansiālo apstākļu pēc, nekādus ārzemju braucienus atļauties nevarēju. Iepirku rimčikā telti par pieciem latiem ,aizņemos no drauga nelielu mugursomu, savācu šķiet visas nepieciešamās lietas un saliku tās visas uz galda. Novērtēju mugursomas izmērus un septiņdesmit procentus no tām atstāju līdzi paņemot tikai – Latvijas karti, kompasu, tālskati, lukturi , saliekamo nazi, džemperi, pāris zeķes un guļammaisu. Vēlreiz pārcilājis prātā vai nav piemirsies, kas vitāli svarīgs izgāju ārā no sava dzīvokļa Rīgā. Plāns bija atbilstoši dotajam brīdim un situācijai , kājām doties gar jūras malu uz Lietuvas pusi ar nodomu apiet apkārt Latvijai.

1.diena.

11.00 Vienmēr ir paticis pastaigāties, kaut gan tik pamatīga pastaigā nebiju līdz šīm ielaidies. Biju izštukojis, ka ejot gar jūras malu praktiski ik pēc brītiņa ir ciemati, tā ka pārtika nav jāstaipa līdzi un var atļauties ik pēc laiciņa iebrūkot ciemata veikaliņos, iepirkt pārtiku tikai vienai dienai. Izgājis uz Jūrmalas šosejas enerģiski soļoju uz priekšu. Diena bija padevusies saulaina un vējaina.

21.10 Atpūtnieku bari nu jau bija palikuši aiz muguras. Līdz šīm brīdim monotoni ar nelieliem atpūtas brīžiem biju soļojis uz priekšu. Ilgstoši ejot vienā brīdī domas iesprūst un līdzīgi kā skanot sabojātam diskam, tev galvā atkārtojas pēdējās domas fragments tavu soļu ritmā. Beidzot biju nolēmis nedaudz atpūsties, uzvilkt kājās kedas un aplūkot karti, lai pārliecinātos , ka tālumā redzamais rags varētu būt Ragaciems. Pašreiz šķiet, ka biju Ķemeros. Šī bija mana ceļojuma pirmā diena un lai cik tas nebūtu smieklīgi tieši ejot pirmos kilometrus , pa Jūrmalas šoseju es jau biju sev uzberzis pirmās tulznas. Daudz par to nebēdājos un novilcis kedas cilpoju ar basām kājām. Izrādījās tas ir vēl sāpīgāk nekā soļot kedās. Apmēram pēc divu stundu gājiena tavas pēdas ir tā atsistas, ka tu ar atvieglotu nopūtu uzvelc kedas un apmierināts dodies tālāk. Pēc divām stundām tu atkal ar tik pat atvieglotu nopūtu velc tās nost un iebridis jūrā atveldzēt pēdas soļo tālāk.

23.35. Beidzot biju uzslējis telti, šķiet ka ciematā. Sasniedzis Ragaciemu biju nolēmis, ka ir jāmet miers un jāslej telts. Izejot tam caur sāku izvēlēties telts vietu un kamēr to darīju biju nokļuvis jau nākamajā. Šodien noietais kilometru skaits lika sevi manīt un izšķiros par labu nakšņošanai praktiski starp mājam , nekā vēl kaut viena lieka kilometra soļošanai. Patiesība lai arī diena bija saulaina , tomēr stiprajā vējā es biju pamatīgi nosalis. Sēdēju satuntuļojies guļammaisa pie savas telts, priecādamies par zvaigžņotajām debesīm un mēnesi, graužot desas gabalu un piekožot tomātu. Nogurums bija pamatīgs un kājas bija galīgi driskās, bet steidzoties notikumiem priekšā tas viss vēl bija nieks salīdzinot ar kāju driskām un spēka izsīkumiem pārgājiena turpinājumā.

2.diena 

9.15. Nakti gulēju ciešā miega , kā jau pamatīgi nostaigājies cilvēks svaiga gaisā un nekādas aizdomīgas skaņas nebiju manījis. Izlienot no telts nez kādēļ galva noskanēja dziesmas fragments „ ar mani atkal runa kaijas” rīts bija fantastisks. Jūra pilnīgi gluda bez nevien vilnīša laistījās rīta saules staros. Lai ari vēl bija agrs saule jau pamatīgi karsēja, solot teicamu dienu. Izstaipījies , pavingrojis un nopeldējies ķēros klāt telts novākšanai un nokonstatēju faktu , ka manu telti bija apčurājuši suņi. Es to biju uzslējis kāpās, starp kārkliem un tieši kā izrādās uz vietējo suņu apgaitas takas. Par sodu viņi to bija iezīmējuši akurāti pie katra stūra. Pabrokastojis sabāzu visas drēbes mugursoma un sauļošanās režīmā devos ceļā.

12.58. Biju apsēdies kāpās atpūsties un uzvilkt dūmu, par godu atmiņām par kādu citu survaiver pasākumu, kad netālu no Klapkalnciema biju ar busiņu noplīsis un dzīvojos vairāk ka nedēļu aborigēna statusā gar jūru , gaidot mistisku palīdzību no draugiem , kuri regulāri atbrauca mani glābt , bet es tomēr visdažādāko iemeslu pēc atkal paliku kur biju.

16.30. Klapkalnciema veikals bija slēgts un sekas tam bija manu pusdienu izpalikšana, jo ejot gar jūru īsti nebija skaidrs, kur uz ceļa ir kāds ciemats un kur vienkārši ir mājas. Tādēļ veikala medības bija apgrūtināts pasākums. Papētījis karti nolēmu, ka ir jātiek līdz Engurei. Šodien sāpes kājas bija mainījušas savu taktiku. No nepārtrauktas iešanas nelielā slīpuma, gar pašu ūdens malu , neganti sāpēja potītes. Šīs sāpes bija tik niknas , ka vairs nebija svarīgas tulznu vai atsisto pēdu sāpes un mierīgi varēju steberēt ar kedām kājās, vairs nenodarbojoties ar to apaušanu un noaušanu.

19.35. Brīdi, kad šķita, ka varētu būt Engure es izgāju uz ceļa un trāpīju tieši uz veikaliņu. Nebija īsti skaidrs vai tas ir Engures sākums vai beigas , un tādēļ nolēmu neriskēt un iepirkt pārtiku tagad, kaut gan, ja priekša gaidītos vel kāds veikals es tāda veidā sevi lieki noslogoju ar līdzi ņemamās pārtikas svaru. Ja nu izrādītos , ka veikalu vairs nav. Iepērkoties man uzzvanīja draugs , kurš bija nolēmis atbraukt un palūkoties uz mani vai viss ir kārtība: „ un vispār kas ar mani ir noticies”

Nolēmu iet pa ceļu, lai atrastu vietu pie jūras , kur varētu piebraukt ar auto. Braucot ar auto es nekad nebiju ievērojis cik garš ciemats ir Engure. Es vilkos un vilkos un vilkos un ciemats nebeidzas un nebeidzas. Droši ka attāluma izjūtas tika smagi iespaidotas ar manu nogurumu un tomēr fakts - Engure ir nenormāli izstiepts ciemats. Aiz Engures sakas Engures dabas parka teritorija un šajā sakarā mans pa ceļu kātojamais gabals vēl pagarinājās, jo pie katra uz jūru vedoša ceļa bija barga aizlieguma zīme iebraukt. Beidzot atradu tādu kā stāvlaukumu un tur ari sagaidīju savu draugu , kurš man atveda zemenes ? Bija sacēlies pamatīgs ziemeļu vējš un mani ciemiņi ātri vien nosala un brauca prom, bet es nolēmu meklēt telts vietu.

21.28. Apmēram piecus kilometrus aiz Engures ir fantastiska vieta. Jūrā iestiepjās neliels zemes rags ar vēja un ūdens sašķobītam priedēm izveidojot tādu kā nelielu līcīti ar pilnīgi gludu kā spogulis ūdens virsmu. Jūra bango apmēram 200 m tālāk aiz sēkļa radot līdzību ar eksotiskas Karību jūras salas lagūnu un bangojošu okeānu aiz korāļu rifiem. Rietošās saules staros gludā ūdens virsma vizuļoja zaļganīgos toņos. . Atlaidies zālītē, kura bija saaugusi bieza ka futbola laukumā līdz pašai ūdens malai es vēroju putnus , kuri bija satupusi uz akmeņiem , kas bija izkaisīti līča ūdens spogulī. Kopējais skats bija tik fantastisks un Latvijas jūras malai tik neraksturīgs, ka man šķita esmu nokļuvis cita pasaules malā. Gana izpriecājies par ainavu , nolēmu vēl stundu virzīties uz priekšu un tad sliet telti.

23.00 Lēmums doties tālāk nebija visai veiksmīgs, jo uzreiz aiz raga sākas vel dīvaināka un nepierastāka jūras mala. Mums tik ļoti pierastas un tradicionālas pludmales vietā man nācās brist pa meldriem. Jūru varēja redzēt tikai ja pakapās mežmalā. Pārvietošanas bija apgrūtinoša, jo niedres bija saaugušas cieši kopā un vietām pat garākas par mani. Beigu beigas pamatīgi nomocījies es atradu daudzmaz sakarīgu pleķīti meža malā, un kaudamies ar odiem mēģināju kaukto iekost. Telti biju uzlejies ar ieeju pret jūru un ieritinājies guļammaisa vēroju sārto debess malu , kur pirms brīža bija pazudusi saule. Šķiet ka sajūtas kuras mani pārņēma bija tieši tās kuras es biju meklējis. Patiesība dzīvē viss ir vienkārši. Es dzeru ūdeni, uzkožu rupjmaizi un ieklausoties sevī priecājos par izjūtu kā pēc labi padarīta darba. ES biju novienkāršojis visu. Manas pašreizējas problēmas bija iet, aiziet, atrast vietu kur gulēt, paēsts un atkal iet .

3.diena. Engure - Kaltene

9.00 Šķiet, ka vakar būšu pārāk apsvilis saulē , jo visu nakti salu un nevarēju normāli pagulēt. Izlīdis no telts muļķīgi blenzu uz savu labās kājas potīti - tā šķiet bija uzpampusi. Nodomāju , ka laikam jau nevar organismam pēkšņi dot šādu slodzi , bet no otras puses labāk vēlāk nekā nekad. Piedevām liekas , ka sāpēja arī kakls. Vārdu sakot diezgan drūmā garastāvoklī sapakojos un devos ceļa. No vakardienas pozitīvajam pārdomām nebija ne miņas. Bija tikai nenormāls nogurums un sāpes visās malu maliņās.

12.35. Nu jau bija labāk, izkarsējies rīta saulītē uz dzīvi skatījos pozitīvi. Biju Mērsragā un nu pat kā pirmo reizi pa trīs dienām uzēdu īstas pusdienas. MMM kafūzis „ Pie tildes” vai kaut kā tamlīdzīgi man šķita kulināras virtuozitātes kalngals. Fantastiskākā biešu zupa mana mūžā , nemaz nerunājot par kartupeļiem ar karbonādi. Izmantoju izdevību un iešmaucu toletē. Skats ko ieraudzīju lika man skaļi sākt smieties. Es biju nosvilis tik neiedomājami sarkanīgas toņu kārtas kā vēl nekad. Saules brilles bija atstājušas nodevīgus baltus riņķus ap acīm , bet mans kakls un pleci bija iesauļojušies tik raibi un strīpaini no mugursomas lencēm un mana kakla kareklīša ka līdzinājos zebrai. Ņemot vērā savu nogurumu un stāvokli nolēmu izejot no Mērsraga vairākas stundas veltīt atpūtai un saules vannām mēģinot pielabot savu unikālo iedegumu.

14.25. Kolosāla vieta. Izejot no Mērsraga nolēmu uzreiz nedoties uz jūras malu bet nogriezt ragu ar bāku apejot to pa ceļu tomēr uzreiz aiz bakās, nolēmu vairs nešmaukties un iet uz jūru. Fantastiski, labu brīdi gāju caur mežu līdz jūrai , neuzduroties ne uz vienu māju. Izgājis pie jūras vēl kilometrus trīs nogāju uz priekšu. Lai arī mūsu jūras mala nav nobūvēta no vienas vietas ka citas valstīt, tomēr tādu pamatīgu vientulības sajūtu dabūt ir grūti. Parasti tuvāk vai tālāk ir kādas liecības par civilizāciju. Vai nu izbraukāta jūras mala, cilvēki tāluma, mājas, laivas krastā vai galu gala cilvēku pēdas, bet pašreiz es jau labu laiku neredzēju neko no augstāk minētajām liecībām un izskatījās, ka tuvākajā laika arī neredzēšu. Nometis drēbes nopeldējos un ķēros klāt sevis cepināšanai saulē un sadriskāto kāju medicīniskai apkopei.

18.25 Pāris stundas novārtījies gāju tālāk un šķiet, biju Upesgrīvā. Šādi staigājot trešo dienu praktiski, bez liekas komunikācijas ar cilvēkiem pa galvu šaudās ārkārtīgi daudz domu. Ejot uz priekšu tu prāto par to un par šo, nonāc pie slēdzieniem , patiesībām un atziņām, bet pēc brīža jau esi atkal gatavs apgāzt pats savas teorijas atrodot tām neprecizitātes un argumentus , kuri nenorāda citu pareizo risinājumu, bet tikai noliedz esošo pieņēmumu. Tas ir kā laba grāmata, tu lasot vairākas reizes pēc kārtas katru reizi atrod tajā kaut ko neievērotu un citādāku nekā iepriekšējā reizē.

21.20 Šķiet, ka ir sasniegta Kaltene. Iešana ir ārkārtīgi smaga, jo pludmales kā tādas nav. Atkal ir meldru brikšņi un akmeņains krasts. Mājas šeit ir piebūvētas līdz pašai jūras malai , tā ka sanāk vai nu brist pa purvam līdzīgo meldru audzi vai iet cauri māju pagalmiem. Katrā no mājām ir dažādu kalibru suņi , kuri uzskata par savu goda lietu iekost man kājās , vai kā minimums mani pamatīgi noriet. Šajā sakarā es nesu līdzi milzīgu rungu , kura ir nenormāli smaga.

00.20 Ehh... haļava ! Guļu baltos palagos. Gandrīz jau izejot no Kaltenes satiku divas meitenes, kuras dirnēja uz akmeņiem jūras krastā, veiksmīgi aizvadījušas sauli tās aizjūras ceļā. Vārds pa vārdam un tiku uzaicināts uz ceptām desām komplektā ar kāršu spēli , pļāpāšanu un gultasvietu. Kolosāli tādu vakara iznākumu gan nebiju gaidījis, jo kārtējo reizei lēkādams pa akmeņiem jau biju sācis sevi šaustīt par to, ka nebiju stundu atpakaļ izvēlējies vietu kur sliet telti, jo šeit tas simts punkti nebija iespējams.

4.diena. Kaltene – Kolka 

9.00 Pabrokastojis , apmainījies ar tālruņa numuriem un atvadījies es devos tālāk. Nogājis kādus 100 metrus es izdzirdēju tālumā saucām „ Māārtīīņ! , Māārtīīņ!” atskatījos un tad , kā brīžos kad notiek kauktas negaidīts vai savāds itkā palēnināti, man pakaļ pa pludmali skrēja viena no meitenēm. Blondi mati un viegla vasaras kleita skrienot viļņojas vēja. Skats kopa ar akustisko efektu „ Māārtīīņ” bija tik nereāls, kā no kādas melnbaltas vecās filmas. Uz brīdi sajutos kā tāds zvejnieka dēls Oskars Izrādījās biju aizmirsis savu zobubirsti. Paņēmis to no aizelsušās jaunietes vēlreiz atvadījos un smaidīdams soļoju tālāk.

Kādu gabalu nogājis, ieraudzīju sev priekša pludmalē divus milzīgus dzīvniekus. No tāluma un bez brillēm nodomāju , ka tie ir suņi un paņēmis kārtējo bomi soļoju tālāk. Liels bija mans pārsteigums , kad ejot tuvāk nokonstatēju, ka tās bija divas mežacūkas. Cūku meža radinieces nesteidzīgi rakņājas smiltīs netālu no kāpām. Es gāju tām arvien tuvāk un tuvāk un proporcionāli sarūkošajam attālumam mans respekts pret meža rakariem augā augumā. Biju cerējis , ka ieraugot mani viņas laidīsies lapas, bet nekā. Brīdī ,kad es savu gaitu biju palēninājis tik tālu, kad varētu teikt, biju apstājies apmēram 30 metrus no dzīvniekiem , viņas palūrēja uz mani un nesteidzīgi viena aiz otras ierikšoja mežā.

15.30 Izgājis cauri Rojai un iepircis sev pārtiku , es satiku savus draugus kuri bija nolēmuši sauļošanos apvienot ar manis aplūkošanu. Brīdi pasauļojušies kopā, es atņēmu viņu proviantu cepto vistiņu un devos tālāk, jo šās dienas plānos man bija sasniegt Kolku. Mērķis bija uzsliet telti Kolkas ragā pie akmens čupas.

19.10. Jūras mala aiz Rojas atkal atšķiras. Šis posms bija zīmīgs ar traktoriem izbraukātu pludmali, stāvu bieziem mežiem noaugušu krastu un daudzām dzīvnieku pēdām pludmalē. Vairākas reizēs iesaistījies skaļos un šad tad pat agresīvos konfliktos ar suņiem es pievērsu lielu uzmanību pēdām pludmalē. Tās savlaicīgi varēja mani brīdināt par priekšā sastopamo suņu izmēriem. Nesāt līdzi visu laiku bomi nebija nekāda prieka tādēļ es meklēju piemērotu sprunguli tikai tad , kad redzēju lielākas suņu pēdas. Atsēdies notiesāt trofejas vistu es tālskatī šķiet tāluma varēju saskatīt Kolkas ragu. Līdzšinējā pieredze un attāluma sajūtu kura jau bija nostabilizējusies četru dienu garajā pārgājienā brīdināja , ka nospraustais mērķis būs grūti sasniedzams. Brīdi atpūties saņēmos uz devos tālāk.

00.25. Tik ļoti saguris man šķiet es vel nekad līdz šīm nebiju bijis. Ceļā biju izmantojis visu sev vairāku dienu garuma piefiksētos niķus un stiķus lai tikai turpinātu kustēties uz priekšu. Biju gājis pa ūdeni basām kājām, biju soļojis ar kedām gar pašu jūras malu un soļojis pa smiltīm radot papildus amortizācijas efektu. Kedu apaušanas , noaušanas, apaušanas, noaušanas laika intervāls bija sarucis no pāris stundām uz labi ja divdesmit minūtēm. Biju mēģinājis rāpot un šad tad arī skriet. Visu, lai tikai dažādotu savu kustību diapazonu un mēģinātu izbēgt no to vienmulības tādā veidā vēloties esošās sāpes nomainīt uz citām. Nezinu vai tā bija iespēju robeža, bet fakts ka tuvu tam ,jo lai gan arī jau biju izgājis cauri Kolkai spēka aiziet līdz pašam ragam man pietrūka. Ejot gar jūras malu bija vairāki līcīšu un man šķita ka apejot kārtējo krūmiem noaugušo kāpu, skatam beidzot pavērsies akmens čupa jūras malā, bet nekā. Beidzot trešo vai ceturto reizi to neieraugot, es metu mieru un nu pat kā uz ātru roku uzslietā teltī pēc pāris sekundēm droši, ka būšu cieši aizmidzis.

5.diena.

8.20 Pēc murgainas nakts skaists rīts. Laikam vakardienas pārgājiens patiešam bija par traku, jo šonakt slikti gulēju. Noguruma pēc nebiju rūpīgi izvelējies sev telts vietu un biju to uzslējis nepārdomāti tuvu ūdenim. Pludmales smiltis naktī paliek neiedomājami aukstas. Brokastojot vēroju čušaku, kurš uzmanīgi man lavījās garām. Melnā krasā , bet bez zelgša plankumiem. Nezinu vai tad ir Latvija melnas odzes? Man šķita, ka tikai brūnas. Sakravājis mantiņas es devos ceļa un pēc 150 metriem apejot kārtējo krūmu - kāpu - ragu ieraudzīju nolādēto akmeņu kaudzi. Šķiet šīs bija kārtējais apliecinājums tam, ka nedrīkst padoties nesasniedzot mērķi, jo parasti kā likums tas ir bijis tik tuvu ! Šodienas plānos bija palēnam virzīties uz priekšu un izvēlēties vietu nakšņošanai, jo pēcpusdiena pie manis bija apsolījušies atbraukt bariņš draugu.

15.40 Pie Pitraga nolēmu atpūsties atslējies ar muguru pret vecu mola baļķi. Molu es jau biju vērojis labu laiku, mērīdams attālumu līdz tam un apcerēdams to cik smagi un lēni šodien notika virzība uz priekšu. Ar draugiem biju norunājis tikties Mazirbe un pēc maniem aprēķiniem man bija atlicis vēl pusotras stundas gājiens. Šodien īpaši bieži biju sēdējis un atpūties un vēl biežāk lūkojies karte mēģinot precīzāk aprēķināt noejamo attālumu „ ..a.. moš kāds kilometrs mazāk tomēr..”

17.25. Mazirbē sarunāju Lībiešu tautas namā uzlādēt savu telefonu. Šeit kādai studentu korporācijai brieda tusiņs. Tika klāti bagātīgi galdi un šķiet, ka bija saklausāma pamatīga , nodevīgā pudeļu šķindoņa. Dabūjis uzkost pāris pīrāgus un padzerties kompotu tērzēju ar korporeļiem uz lieveņa uzvelkot cigarešu dūmu. Ja man šodien nebrauktu draugi , droši ka iešeptētos pasākuma un vadzi - rīt jau būtu ar korporācijas kepku uz pieres.

6.diena.

11.58 . Draugi vāca kopā mantiņas. Diena bija vējaina un mākoņaina, attiecīgi viņu ieplānotie pludmales prieki izpalika, bet man tas nozīmēja , ka šodien pretēji plānotai Nedars Neko diena es cilpošu vien tālāk. Rūpīgi izvēlējies sev līdzi proviantu vadoties pēc kritērijiem maksimāli viegls un maksimāli barojošs es atvadījos un devos tālāk. Lai arī mana mugursoma bija neliela un patiesība pirmajā dienā es to metēju kā pūciņu, tad tagad es patiesam šķiet atšķirtu , ja man tur kāds ieliktu iekšā lieku zeķu pāri. Brīžos kad es apstājos un noņēmu to , uzreiz solis šķita tik viegls. Lūk ko nozīmē pāris liekie kilogrami, kas liek aizdomāties par liekā svara problēmām kopumā.

19.20 Biju sasniedzis Irbi. Pūta stiprs vējš nesot vasarai tik neraksturīgus zemus gubu mākoņus , kuri ik pa laikam pavēra kādu šķirbu slīpam pievakares saules staram, kurš izgaismoja tumši zaļganos toņos putojošo jūru. Vispirms es izģērbos un mēģināju atrast kādu sēkli pa kuru tikt pāri upei. Kā liecināja mani novērojumi pie mazākiem strautiņiem un upītēm, viens no variantiem bija meklēt to jūrā. Ieplūstot upei jūrā tai vajadzētu veidot platu seklu deltu ar sekli kaut kur tālāk prom no krasta , bet pamatīga vēja saceltie viļņi liedza man iebrist pietiekoši dziļi, lai to uzmeklētu. Nekas cits neatlika kā doties pa upi uz augšu un meklēt iespējas tikt tai pāri tur. Netālu no upes iztekas es satiku bariņu jauniešu. Dīvaina kompānija. Vecākajam bija labi ja piecpadsmit gadi bet jaunākie stipri zem desmit. „ Kružok ļubiteļei prirodi” kā lepni paziņoja viens mazais , bija ar laivām atbraukusī no Usmas ezera. Tiku pacienāts ar zupu un ar divu laivu eskortu pārcelts pāri upei.

23.00 Miķeļtornis. Māsa nesen bija iegādājusies īpašumu Miķeļtornī, pussabrukušu guļbaļķu mājiņu. Sasniedzot to saule jau bija norietējusi dodot vietu vakara dūmakai. Nenopļauta un draudīgi tumša lapukoka meža ieskauta lauka vidū bija izbalējusi veca guļbaļķu mājiņa. Es cerīgi biju stūrējis uz to, bet ieraugot tomēr sabijos no potenciālajiem čušakiem un citiem mošķiem, kuri to iespējams apdzīvo un uzslēju telti turpat jūras krasta ar tradicionālo skatu uz Jūru un norūpējies pētīju karti. No rīta ņemot līdzi sev pārtiku es nevēloties lieki stibīt, biju to paņēmis ārkārtīgi maz un šķiet, ka nesanāca pat īsti brokastīm. Ar šādu fizisko slodzi ēst gribējās nepārtraukti. Bēdīgu lūkojos kartē un neloloju ilūzijas ka Ovišos, Lūžņā vai Jaunupē varētu būt bodīte un tas nozīmēja, ka rīt man nāksies iet līdz pat Ventspilij, ja vēlēšos tikt pie ēšanas.

7.diena.

8.50 Rīts bija apmācies un saule tikai ik pa brītiņam izlauzās cauri dūmakai. Nesteidzīgi notiesājot pēdējo snikeri gaidīju , kad vējš izžāvēs manu pa nakti norasojušo telti. Pēc kādas stundas sapakojos un negribīgi devos ceļā , jo apzinoties vien šodien noejamo kilometru skaitu dūša galīgi sašļuka.

16.05 Diena bija izvērsusies diezgan drūma. Saulītes praktiski nemaz nebija un šai sakarā izpalika mana tradicionāla sauļošanas, kura pie reizes arī bija mana atpūta. Ko tad bezjēgā sēdēt vairākas stundas vienā vietā? Tā nu es visu dienu bez apstājas lēnā garā soļoju uz priekšu, līdz beidzot man gadījās kāds prieciņš. Ka zinām no rīta jau tika apēsts pēdējais snikera gabals un visu dienu vairs nekas. Bonusā tam es arī izsmēķēju pēdējo cigareti pēc brokastīm. Tie, kas mēdz kūpināt zina, ka ēstgribu var piemānīt ar smēķi, bet nu man arī bija liegts tas prieks. Soļojot ik pa laikam uzdūros uz krastā izskalotām slapjām LM cigarešu paciņām ar Krievijas akcīzes marku. Tās visas bija izkaisītas vairāku kilometru garumā pa pludmali un skumīgi šūpojas viļņos. Beigu beigās es atradu veselu kasti un neticīgi to atvēru. Izjaucot to pa vidu esošie bloki bija sausi un nu izgāzies kapās smaidot kari vilku dūmu juzdamies kā Robinsosn. Kārtējais mirklis pārgājiena laikā, kur tu spēj izvērtēt un salikt pa plauktiem panākumu, veiksmes, apmierinātības un vajadzību relativitātes teoriju.

19.50. Strauji tuvojās vakars un man bija pilnīgi skaidrs, ka līdz Ventspilij nedavilkšu. Tādēļ nokonstatējis pēc kartes , ka pašreiz iespējams biju Liepupē , devos augšā kāpās meklēt kādu veikalu vai vismaz mājas , lai nopirktu pārtiku un uzdūros kempingam. Kārtējo reizi man teicami bija paveicies. Izskatījās, ka šeit bija bērnu nometne. Uzreiz aiz kāpām, palielā laukumā bija vairākas ēkas un telšu pilsētiņa. Noķēris vienu mazo es noskaidroju , ka ja es vēloties ēst man ir jāiet uz lielāko ēku un virtuve jāvaicājot pēc Zaķa. „ Zaķis mani pabarošot.” Tā ari darīju. Ēdnīca bija milzīgs ļembasts, jo tieši tajā brīdi tur barojās , divi duči resgaļu. Iegājis virtuvē apjautajos pēc Zaķa, kurš izrādījās jauna sieviete. Bez liekiem jautājumiem viņa noprasīja , ko es vēloties karbonādi vai kotletes un teica : ok. Pēc brīža viņa tomēr pabāza galvu ārā no virtuves un vēlreiz aplūkojusi mani noprasīja no kuras grupas es esmu? atzinos, ka esmu vienkārši garāmgājējs un uzsitot klaču sarunāju sev šonakt gultas vietu, dušu, vakariņas un brokastis tikai par nieka pieciem Ls. Pavakariņojis un nodušojies es lēnām pastaigājos pa nometni. Šeit valdīja kolosāla gaisotne. Mazie ņigu ņagu ņēmās pa visām malu maliņām. Pie lattelekom būdas bija izveidojusies rinda ar - mammu parunāt gribētajiem. Viens no mazajiem nepārtraukti kautkur kapa, pa trepēm, uz kokiem, šķūnīša, sētas un vienreiz pat tika nocelts no telefona būdeles. Jaunas meitenes ar mazuļiem katrā padusē mēģināja vēl saūjināt un noganīt citus desmit apkārt skraidošos vecākos jezgas dalībniekus. Visa šī burvīga jezga galīgi nelīdzinājās manām atmiņām par bērnudārzu. Brīdī, kad jau biju iesnaudies sava gultā man piezvanīja draugi un nevainīgi apvaicājas, cik tālu es esmu nokļuvis un kā man klājas. Pēc divdesmit minūtēm izvelkot mani no gultas viņi bija patiesi sašutusi , ka tā vieta, lai atrastu mani nosalušu un neēdušu tupot kādos kārklos pie jūras es pārēdies un laimīgs vārtos baltos palagos. Dabūjis vel bonusā Ventspils statoil kafiju ar hotdogu es beidzot devos kārtīgi atpūsties?

8.diena. 

8.05. Šodien šķiet pie jūras, kas trako tepat aiz kapam labāk bija neiet. Bija pamatīgs vējš un lietus. Galīgi negribējās līst ara no siltas, mīkstas gultas, bet neko darīt brokastis esot jāpaspēj apēst līdz plkst. deviņiem, savādāk varēju palikt bešā. Kārtīgi izbaudīju karstu dušu, pabrokastoju un devos ceļā. Nolēmu nedaudz šmaukties un iet pa ceļu , kurš līkloču veda caur mežiņu Ventspils virzienā. Soļodams pētīju savas rokas uz kuram bija uzmetušās daudz mazas pumpiņas. Iespaids un sajūtas bija tādas , it kā es būtu turējis savas rokas veselu stundu nātres. Nolēmu, ka Ventspilī vajadzēs uzmeklēt kādu ārstu.

13.45. Nu pat biju kārtīgi pārēdies pelmeņus nelielā ēstūzītī uz Ventspils centrālās ielas. Tuvojoties Ventspilij es dabūju stipri novirzīties no Jūras Ventspils naftas nožogojuma dēļ, tomēr tas man nāca tikai pa labu, jo tieši izbrienot no krūmiem kāda no Ventspils rajoniem es pēc paris simts metriem uzdūros Dermatologa ārsta praksei. Izstāvējis rindu es nokļuvu nelielajā kabinetiņā. Ārsts uzmanīgi uzklausīja mani un nopētīja pa gabalu manas rokas. Pēc tam uzvilcis gumijas cimdus ieslēdza lampu zem milzīga palielināmā stikla un ar cimdotajā rokam uzmanīgi paņēma manas delnas ka vecas smirdīgas sapuvušas jēlas olas ar attiecīgu sejas izteiksmi. Pēc brīža viņš atplauka smaidā un nu jau droši čamdot manas delnas un aplūkojot tas ar normālu sejas izteiksmi , ar nelielu krievu akcentu paziņoja ” Natrene, alerģiska reakci’ja uz kautko „ Protams , sašutis paziņoju , ka savu mūžu man nav bijusi nekāda alerģija. Mēs ielaidāmies neliela diskusijā par to ko es ēdu un kā pavadu savu brīvo laiku un vispār ko daru. Uz iegūtā info pamata viņš ar savu akcentu noteica „ cilvek mīlais , līdz Ventspilij ar kajam edot šokolades un rupjmaizi , priecajataies, ka jums galav nav par pumpu palikusi ! „ Vārdu sakot, es nedrīkstu ēst, importa augļus, neko ar konservantiem, desas, šokolades, tomātus un t.t. Un tā es pēdējo reizi biju sagrēkojis, pierijies pelmeņus un turpmākajam dienām man bija iepirkta lāču rupjmaize un kilograms apceptas parastas gaļas. Nezinu gan, kā es iztikšu bez iecīnītajam šokolādītēm.

17.20 Iet gar jūras malu bija neiespējami. Negants ZR vējš nepārtraukti pūta sejā, un pārmijus ar lietus šaltīm pār mani gāzās vēja pūstas viļņu šļakatas. Vārdu sakot nogājis kādus piecus kilometrus aiz Ventspils es ar kaunu iemuku meža un mēģināju atrast kādu ceļu , kurš vestu paralēli jūrai. Diemžēl kāpās bija izvagotas ar taciņām un celiņiem krustus šķērsu, tā ka šad tad man pat šķita, ka es eju atpakaļ. Beidzot es saņēmos un nolēmu izmest pamatīgu līkumu lai tiktu līdz asfaltētajam ceļam. Ticis uz tā nopriecājos , ka nu būs vieglāk, bet neka ,monotona soļošana pa asfaltētu ceļu , bez iespējas veikt man tik ierasto triku ar kedu noaušanu, sagādāja pamatīgas problēmas. Brīdi pat mēģināju soļot pa grantēto ceļa malu basām kajam, bet tas bija pārāk sāpīgi. Tuvojās vakars un beidzot kārtīgi nomocījies nolēmu „ Viss man pietiek, meklēju telts vietu un guļu te pat ceļa mala” Protams cik tālu vien acis rādija nekā piemērota nemanīju, jo nezkādēļ man ir dziļš respekts pret privātīpašumiem un visi man redzamie lauki šķita kārtīgi apstrādāti. Beidzot klumburējot pa ceļu es kādus 300 metrus no ceļa ievēroju jauku priežu audzi . Pa gabalu izskatījās , ka tur ir jābūt perfektai telts vietai un es pa taisno kātoju pāri, ar garo zāli aizaugušajam laukam uz savu sapņu apmetnes vietu. Nonācis beidzot pie priedēm es ieraudzīju patiešam teicamu atdusas vietu – tikai miroņiem! Biju nokļuvis kapu uzkalniņā. Nogurums bija tik milzīgs ka nolēmu uz brīdi atlaisties un atpūsties.

„ Puisīt ko tad tu te dari ? Te, mīlīt, ir vieta mirušajiem ne dzīvajiem!” es pavēris acis lūkojos uz tantuku , kurš bija noliecies par mani. Stutēdamies kājās stāstīju savu bēdu par sapņu telts vietas neesamību šajā apkaime. Ieguvis informāciju, ka ejot caur mežiņu uz jūras pusi kādus divus vai trīs kilometrus es nonākšot perfekta telts vietā , saņēmos un klumburēju tālāk.

21.30 Biju uzslējis telti pie stāva krasta neliela laukumā kuru no abām pusēm ieskauj divas milzīgas kāpas. Vienā no tam ir Užavas bāka. Iekūris nelielu ugunskuriņu un vakariņās uzkodis uz liesmām uzsildītas ceptas gaļas šķēli jutos nedaudz atguvies. Saule vēl nebija norietējusi un sakopojot spēkus nolēmu uzkāpt vienā no kāpām. Ticiet man , tas bija to vērts. Šādu mirkļu un skatu dēļ kādu varēju vērot sasniedzot kāpas virsotni ir vērts dzīvot. Skats kurš caur priežu zariem pavērās bija fantastisks. Jau visu dienu laika apstākļi mani nebija lutinājuši un debesis virs manas galvas ieskaujot priedēm apaugušās kāpas un Užavas bāku ,klaja biezi tumši zilos un lillīgos toņos krāsoti lietus mākoņi. Rietumu puse pie paša horizonta bija dzidra debess strīpa no kuras slīpi cauri dūmakai spīdēja vakara ugunīgas saules staru kūļi . Jūra vēl joprojām stiprā vēja trenkāta spēcīgi viļņojās, zaigojot neraksturīgi tumši zaļos un gaiši zilas toņu kārtas un to balto viļņu šļakatas, kas gāzās nebeidzamos vālos pret krastu laistījās saules staros. Visu skatu kopumā dramatizēja vakara saules staros uz tumšā debess fona, koši izcelta Užavas bāka. Sēžot un vērojot šo skatu es sapratu ka ne tikai mans gājiens nav bezjēdzīgs vai veltīgs , bet pat dzīvi var nosaukt par piepildītu , ja tu vari gūt tādu emociju lādiņu, kādu es guvu šajā mirklī.

9.diena.

8.10. Izejot no Rīgas, savu pārgājienu biju iedomājies kā jauku plezīra pasākumu lēnā garā pastaigājoties un gurķojoties virzīties uz priekšu, bet, te tev nu bija. No rīta pamodies un nokonstatējis, ka diena būs burvīga, es prātoju, vai man šodien neatpūsties un vienkārši vienu dienu kārtīgi nogurķoties jūras malā, sauļojoties, snauduļojot, peldoties un t.t. Bet nekā, pēc pus stundas jau, sakrāmējis visas mantiņas, steberēju uz priekšu pats nesaprazdams, kamdēļ. Laikam cilvēks nevar darīt kaut ko bezmērķīgi, tiem ir jābūt kaut vai maziem un mans pašreizējais mērķis bija nokļūt Pāvilostā.

19.25. Apmierināts malkoju kafiju no nelielas plastmasas krūzītes Jurkalnes benzīntankā. Visu dienu biju godīgi nosoļojis gar jūras krastu. Šeit tas bija atkal citādāks kā iepriekš. Ar stāvām, gandrīz vai kraujām līdzīgām kāpām noaugušām ar biezu mežu, kuru ārējās koku ierindas vēja un viļņu ietekmē bija kritušas laika apstākļu kaujās, un sagūlušās krustu šķērsu. No ceļojumiem ar auto atcerējos par benzīntanku un man tik ļoti sagribējās iedzert kafiju, ka es vairākas reizes rāpos augšā kāpās, lai mēģinātu noteikt savu atrašanas vietu un nepalaiztu garām savu iecerēto kafijas orģiju, līdz beidzot vienkārši bridu pa kāpu kores augšu un diezgan precīzi kādu kilometru iepriekš iznācu uz ceļa. Lai arī no rīta pamostoties, pēc vakardienas mokošā gājiena man šķita prātīgāk palikt uz vietas un atpūsties, tomēr šodien atkal biju nogājis pamatīgu gabalu. Pašreiz plānos bija doties atpakaļ uz jūras malu un tuvākajā laikā atrast piemērotu telts vietu.

23.50 Kārtējo reizi iekritu uz nakts vietas meklējumiem. Tie man izstiepās vairāku stundu garumā. Kā zināms Jurkalne- plus mīnus 10 km. Šurpu turpu ir stāvkrasts. No manas nakšņošanas Kolkā es biju guvis mācību negulēt tuvu jūrai , bet šeit visa pludmale līdz stāvkrastam, kopā bija labi, ja desmit metri. Pie katras nojausmas par taciņu augšup pa kāpas nogāzi parasti kā likums bija draudīgi uzraksti „ privātīpašums”. Ejot pa pludmali , kas notiek augšā nav pilnīgi nekādas nojausmas, tādēļ ik pa laikam es atkārtoju nogurdinošo izpriecu „ kārpīšanās pa stāvkrastu”, lai, uzkāpjot augšā, kārtējo reizi uzdurtos kādai sētai vai uzrakstam „ privātīpašums „ . Un tā nu bija sanācis, ka, ejot gar jūras malu un nesatiekot nevienu cilvēku četru stundu garumā, man telts vietu bez draudīgā privātīpašuma rēga izdevās atrast tikai vēlu vakarā. Droši ka tādas bija jau iepriekš, bet pateicoties čomam Merfijam un viņa likumiem, man gāja smagi.

10. diena.

9.40 Staipīdamies lūkojos uz Jūru. Šonakt es pēkšņi biju to saklausījis. Protams, es jau desmit dienas dzirdu tās šņākoņu dažādā stiprumā un variācijās, bet nez kādēļ šodien beidzot es to dzirdēju. Kā gadās mājās guļot, tu pēkšņi pievērs uzmanību tam, cik skaļi tikšķ pulkstenis, kurš tev jau ir gadiem. Pētot karti , es nekādīgi nevarēju atcerēties, vai Pāvilosta var tikt pāri upei vai nē. Ejot ar kājām katrs metrs šķiet svarīgs un man kategoriski negribējās izmest līkumu. Izstrādājis viltīgu plānu, ka savlaicīgi no pludmales izejot uz ceļa nogriezīšu kādu gabaliņu no ejamā attāluma un pie reizes iepirkšu pārtiku, kura man bija beigusies, benzīntankā, kurš bija atzīmēts manā kartē tieši Pāvilostas ceļa un Liepājas- Ventspils šosejas krustojumā, es uzsāku dienas gājienu.

13.10 Ir kaudze ar visādām tautas parunām un, protams, arī Merfija likumi kā tādi, kuri varētu pamatot manu atrašanos Pāvilostā. Nu, piemēram, Skopais maksā divreiz - un t.t. Protams, tas nav tik dramatiski, bet, rēķinot savus ejamos metrus šurpu turpu un mēģinot piešmaukt likteni ar veco labo triku „ nogriezīšu pa īsāko" dabūju kātot veselus trīs kilometrus atpakaļ. Turoties pie sava viltīgā kaujas plāna, zināmā vietā apmierināts aizšmaucu no jūras un cilpoju pa ceļu, lai atbilstoši kartē redzamajam - iepircies benzīntankā, kuram vajadzēja būt pie ceļu krustpunkta, tiktu pa tiltu pāri upei un pēc vairākiem kilometriem līgani nokļūtu atpakaļ pie pludmales. - „ Sūda karte un sūda tanks„ precīzs citāts no manas dienasgrāmatas. Krustojumā nebija pat nojausma par benzīntanku, tas tur nekad, šķiet, pat nebija bijis. Nu nav ļaunuma bez labuma. Pārtikas man vairāk nebija, un es biju spiests doties uz Pāvilostu. Sēžot teicamā ēstūzī Pāvilostas centrālās ielas pašā galā, es, pēc sātīgām pusdienām baudot kafijas tasi un gaidot kamēr uzlādēsies telefons, varēju apcerēt kārtējo sakāmvārdu „ viss, kas notiek -notiek uz labu !” Pāvilostā man par mierinājumu bija tilts pāri upei un krodziņa ēdienkarte sita pušu daudzus Rīgas estūžu piedāvājumus.

16.20. Biju nogājis 9,5 kilometrus no Pāvilostas. Zināju to tik precīzi, jo šeit bija Dzintara taka. Burvīgi rādītāji ar iespējamām apskates vietām, attāluma koordinētajai un visādi citādi uzraksti un tūristu acij tīkami veidojumi, kuri visnotaļ izklaidēja mani, ejot šo ceļa posmu. Diemžēl, es negāju lūkoties kāpās uz katru apskates objektu vai ciematu, kuru daudzsološi piedāvāja apmeklēt rādītāji, jo nekāds spēks, šķiet, mani vairs nepiespiestu noiet kaut vienu lieku metru, kurš nesakristu ar man nepieciešamo virzienu. Laiks visu dienu bija apmācies un, līdz ar to man atkal izpalika tradicionālā sauļošanās. Visa sava ceļojuma laikā es nebiju sastapis nevienu citu ceļinieku. Šodien ejot, es tālumā ieraudzīju melnus punktiņus, kuri ilgstoši knosijās priekšā un nepazuda. Izvilcis tālskati, es nokonstatēju, ka tie bija tādi paši mugursomaiņu dzimtas pārstāvji kā es, kuri nāca man pretī. Sajūtas bija tādas, kādas, šķiet, izbaudīja Kevina Kostnera varonis filmā " Ūdens pasaule", ieraugot otru buru laivu okeānā. Liekas, biju pamatīgi noilgojies pēc sabiedrības un jau apcerēju iespējamo nometņošanu šovakar kopā ar domubiedriem. Diemžēl, mani sastaptie ceļinieki izrādījās divi jaunieši, kuri bija izrāvušies priekšā savai kompānijai, ar finiša punktu Pāvilosta un „ šovakar„ . Tā kā nekāda kopēja pludmales ballīte nespīdēja. Papļāpājuši, turpinājām katrs savu ceļu. Pēc kilometriem trim, es satiku viņu draudzenes, un nedaudz papļāpājis arī ar tām, uzņēmām katrs savu kursu. No jaunietēm es uzzināju, ka kaut kur vēl esot jābūt skolotajām. Brašās pedagoģes satiku vēl pēc kilometriem trīs vai četriem. Vārdu sakot, Dzintara taka un veselu sešu ceļotāju sastapšana šajā ceļa posmā mani teicami izklaidēja, un es jutos vēl vareni ņiprs.

17.50 No pēdējas atpūtas vietas biju mizojis kā traks. Šķita, ka man bija jāskrien tik liels enerģijas pieplūdums bija pārņēmis, bet nu arī rezultāts. Fuels bija beidzies, es knapi vilkos uz priekšu un nu pat kā biju vienkārši atkritis smiltīs un, nenovelkot mugursomu, uz to atbalstījies, mēģināju atelpoties.

19.45 Sakarā ar dzintara taku, teltsvietas problēma, šķiet, šodien bija savlaicīgi atrisinājusies Ziemupē, pie tam vēl ar upgreidu - ugunskura vietu un pat kvēlojošām oglēm. Jauka, kārtīga kempinga vietiņa ar iekoptu zālāju un krūmos noslēptu tualeti. Pieļāvu, ka pie ceļa, kas ved uz šo kempingu, ir kāda māja, kuram pieder viss šis labums, bet nogurums bija tik liels, ka negribējās vilkties līdz tai un pieteikties. Lai arī laiks bija apmācies, tomēr līdz tumsai vēl bija tālu, kas nozīmēja garu vakaru kūpinoties ugunskura dūmos un pašam savās domās. Uzslējis telti, es, ar savu guļammaisu veicu rituālo vietas maiņu deju ap ugunskuru, izvairoties no dūmu mutuļiem, līdz beidzot lietus piespieda mani šmaukt iekšā teltī un, ļaujoties tā lāšu bungoņas ritmiem, laisties miegā.

11. diena.

7.45 Mana piecus latus vērtā telts bija attaisnojusi savu cenu. Lai gan uz galvas ūdens gluži netecēja tomēr pamodos pamatīgā peļķē. Lietus bija norimis jau naktī, un izbaudot rīta klusumu, es jau kādu stundu mēģināju sevi piespiest snaust slapjā guļammaisā. Izknosījies no telts mēģināju iekurt ugunskuru, lai kut nedaudz sasildītos un apžāvētos. Reti bija gadījies redzēt tādu miglu pie jūras. Tā bija pāris metru augstumā no zemes un izmisīgi ieķērusies kāpu kārklos turējās pretī rīta gaismai, pagaidām visnotaļ efektīvi radot drūma un nejauka rīta iespaidu. Neveiksmīgi nocīnījies ar slapjajiem sprunguļiem, es nolēmu izžāvēt mantas vēlāk un pagaidām sasildīties ejot.

9.20. Izklīstot miglai es tālu jūra ievēroju nelielu , ritmisku kustību. Izvilcis tālskati ar prieku nokonstatēju, ka tie bija Liepājas vēja ģeneratora milzīgo spārnu vēzieni, kuri bija piesaistījuši manu uzmanību. Likās dīvaini , jo tas bija tieši pa vidu Jūrā, nevis uz priekšu tajā virzienā , kurā devos es, pie tam pašu ģeneratoru nemaz neredzēja , varēja manīt tikai spārnus ritmiski parādamies virs jūras. Sēdēju, lūkojos kartē un netiku gudrs - kā ģenerators, kam jābūt bija priekšā var būt tik stipri novirzīts pa labi. Šis atgadījums liecināja par to cik pamatīgi patiesībā bija kartē knapi manāmie nevainīgie mazie līcīšī.

13.10 Pēc kārtīgas peldes bangojošajā jūra es kāri ķēru saules starus izgāzies kapās siltajās smiltīs. Man bija palicis pēdējais līcis līdz ģeneratoram un kā uz pasūtījuma mākoņi bija pašķīdusi, dodot vietu saulei un es izmatojot izdevību biju izmētājis visas savas mantas žūšanas režīmā. Šķiet mans ceļojums jau patiešām bija ieildzis, jo es pašreiz sajutos kā īsts mežonis, kurš gatavojās iesoļot vispasaules civilizācijas galvaspilsētā Liepājā. Spoguļa man nebija un savu sejas tīrības un iedeguma pakāpi es noteikt nevarēju. Spriežot pēc mana apģērba stāvokļa pārliecināts es nevarēju būt neparko . Kārtīgi nopeldējies, uzskatīju sevi sakopis sveiciena skūpstam ar civilizāciju un gaidīju, kad beidzot saule un vējš pabeigs žāvēt visu manu mantību.

15.30 Ar ģeneratoru viss vēl tikai sākās. Pēc tam , kad sasniedzu savu šās dienas galveno orientieri – milzīgo vējspārneli , es jau stundu cilpoju pa Liepājas kara ostu. Tik ļoti es ar gara acīm sevi biju redzējis pusdienojot vecpilsētā , ka šī nebeidzamā kātošana pa spokaino kara ostas rajonu kaitināja. Šodien neko vēl nebiju ēdis, bet es biju cieši nolēmis neļauties kārdinājumam iepirkt ko graužamu pirmajos veikaliņos , kas gadīsies ceļā , taupot savu šās dienas kuņģa jaunavību īstām pusdienām, kādā vecpilsētas krogā.

18.50. Gulēju smiltīs Liepājas pludmalē. Biju pamatīgi pārēdies kādā ēstūzītī un izdzēris alu. Šis iestādījums man bija zināms no iepriekšējiem vēju pilsētas apmeklējumiem, kur labi un lēti varēja remdēt izsalkumu. Aiz letes rosījās kāds virs , kurš teicami pārzin visu ēdienkarti un izrāda pamatīgu neiecietību , ja tu nespēj orientēties tanī tik pat ātri. Šo mācību es biju guvis savā laikā pirmoreiz stostīgi pasūtot pusdienos, izvēlīgi šķirstot ēdienkartes piedāvājumu . Tavu pasūtījumu viņš pārtver jau pusvārdā nobeidzot pats teikumu un ātri noberot tev iespējamās papildus iespējas. Šis vīrs ne tikai nenormālā ātrumā pieņem pasūtījumus, dodot rīkojumus virtuvei , bet arī nekļūdīgi pienes tos pareizajam klientam zālē. Porcijas ir tieši tik lielas, lai varētu apmierināt tāda tipa ceļinieka izsalkumu , kāds biju es.

Līdz šīm brīdim es nebiju pārliecināts cik tālu ievilksies mana avantūra, bet ejot cauri Liepājai sajutu, ka finišs būs Nidā. Pašreiz biju laiski izgāzies smiltīs un vērojot cilvēkus, kuri pastaigājās gar jūru, ieklausījos sevī un apcerēju izjūtas , kuras mani pārņēma. Tās bija dalītas, kaut kas pa vidu starp sakāves smeldzi un labi padarīta darba apziņu. Lēmumu es jau biju pieņēmis un pašreiz vienkārši brīnījos par tik radikāli pretējām izjūtām. Brīdi , kad sapratu, ka mans piedzīvojums tuvojas beigām, mani kā parasti pārņēma vēlēšanās to kas ir neizbēgams paveikt ātri un es apņēmīgi paķēris mugursomu sāku soļot uz Nidu.

22.40 Biju nogājis pamatīgu gabalu un lai arī īsti skaidrs nebija , kur atrados, bet cerēju ka tuvu Bernātu bākai. Pēdējās vakara stundas bija līņājis lietutiņš un pašreiz ietuntuļojies guļammaisā es ar bažām klausījos kā lietus pieņēmās spēkā, mēģinot izskaitļot savas izredzes nogulēt nakti relatīvā sausumā un siltumā.

12.diena.

8.15. To varētu saukt par ekstremālu evakuāciju. Es pamodos pilnīgi slapjā teltī, kuras stiprinājumus no irdenās jūrmalas smilts bija izrāvis spēcīgs rīta vējš. Nepatīkams pamošanās veids. Slapjā telts ļurinājās vējā un vienīgais , kas to turēja pie zemes biju es pats. Lienot āra no sava guļammaisa es nosalis pievienojos slapjajai mantu ballītei mana vēja plandošajā teltī. Izlīdis ārā no tās es novērtēju situāciju un pieņemu vienīgo pareizo lēmumu. Paķēris savu telti kā maisu, pilnu ar manām mantām, es ar basām kājām dīvaini palēkdamies un lamādamies steidzīgi evakuējos uz trešo kāpu joslu mežā , kur kāpas un priedes mazināja vēja spēku. Komplektā ar pamatīgo vēju rīts man, protams, ka sagādāja arī veldzējošu lietus dušu. Visas manas drēbes un mantas bija slapjas, bet pa cik šī bija manis izvēlētā finiša diena es netērēju laiku , lai iekurtu uguni un sasildītos, bet sapakojis mantas , lavierējot pa mežu devos ceļā.

18.50. Cigaretes, fanta un kartupeļu čīpsu paka , teicams bankets par godu mana ceļojuma finišam. Visa diena bija apmākusies ar periodiski nelielu lietutiņu. Šķiet lielās debesu dušas bija pamatīgi iztukšojušas savus krājumus jau naktī, tā kā pa dienu es pārsvarā tiku saudzēts. Drēbes arī palēnām bija izžuvušas stiprajā vējā, kurš visu dienu ietiepīgi nevēlējās mainīt virzienu un ar savu spēku neģēlīgi kavēja manu virzību uz priekšu. Apziņa , ka šodien finišēšu atvēra papildus spēku rezerves dodot man iespēju nekurnējot un bez lielām atpūtu pauzēm visu dienu raiti soļot uz priekšu. Beidzot sasniedzis Nidas ciemu es kādu pusstundu vienkārši nogulēju miegā izgāzies aizvēja starp kāpām. Atpūties nolēmu doties pa nelielu celiņu uz šosejas pusi , lai atvieglotu manu draugu - evakuācijas komandas , uzdevumu atrast mani. Soļojot prātoju , ka pašreiz pilnai laimei man trūktu kāda cigarete un uzkožamais , bet kur tad šādā ciema, lai cer uz tādu laimi. Šis īsti pat nebija ciemats. Haotiski lielos attālumos cita no citas izmētātas vairākas mājas un saimniecības. Viena no tām bija pamatīgi izgreznota ar dažādām jūras malā izskalotu drazu rotājumiem, sākot ar bojām, karodziņiem, tīkliem, plastmasas pudelēm un citām visnotaļ gleznainām Baltijas jūras veltēm. Brīdi papriecājos par šo modernās mākslas šedevru es soļoju tālāk. Uz kādas mājas lieveņa, kura bija atstatus pa labi no ceļa, stāvēja sieviete un kūpinādama cigareti lūkojas uz mani. Es soļojot blenzu pretī un prātoju vai pieklātos iet un mēģināt izkļaņčīt kādu smēķi, ko tik neprātīgi gribējās vismaz pārtikas vietā. Kamēr es blenžot pār plecu apcerēju savu situāciju un nevarēju izšķirtie vai pieklātos tā darīt vai nē es sāpīgi atsitos pret uz ceļa izliktu saliekamo izkārti : Bārs un biljards” ar virziena norādes bultiņu uz māju ar sievieti uz sliekšņa. Šo pēdējo likteņa labvēlību es uzņemu ar lielu sajūsmu. Šeit visas manas vēlmes piepildījās uz burvja mājienu. Velies ēst, dzert un dūmu ? Lūdzu ! Iebrucis bāriņā es negausīgi iepirku vienīgo pieejamo pārtiku čipsus ,fantu, cigaretes un nu jau ar apmierināta cilvēka smaidu , pastaigas režīmā lēnā garā, kātoju uz šosejas pusi ieklausoties putnu dziesmās, kūpinot smēķi un ritmiski transportējot čipsus no pakas uz savu muti. Kārtīgi pieēdies ar čipsiem , sadzēries burbuļūdeni un uzsmēķējis es jau izjutu nelielu nožēlu , ka kauliņi bija mesti un draugi , lai savāktu mani mājās - jau bija ceļā. Šķita , ka es mierīgi vēl varētu turpināt savu gājienu, bet iespaids bija maldīgs. Tikai vēlākajās dienās , jau nokļuvis mājās es sapratu cik ārkārtīgi piekusis biju.

Šajās divpadsmit ceļojuma dienās es šķiet patiešām biju saņēmis visu kādēļ biju uzsācis pārgājienu. Es biju izjutis vēl nebijušus emocionālus pacēlumus vai patiesās skumjās vērojis hipnotisko jūras viļņošanos, biju enerģijas pārpilns mežonīgā tempā skrējis uz priekšu un bezspēkā kritis gar zemi, biju rakņājies savas apziņas dziļumos izķidājot sevi un pie reizes arī dzīvi kopumā un biju neko nedomājot, truli, monotoni soļojis uz priekšu. Vārdu sakot es biju izjutis ārkārtīgi plašu emocionālu un fizisku izjūtu un domu gammu, tādā veida pamatīgi sakārtojot savas domas un sapratni pašam par sevi. Nokļuvis mājās es nokonstatēju, ka turpmāk varu ieteikt perfektu recepti svaru vērotājiem , kā 12 dienās pazaudēt septiņus kilogramus sava svara, kurš ja godīgi uz to brīdi pat nebija lieks. Uzsākot pārgājienu es biju ieplānojis apiet apkārt Latvijai, un lai ari vienā paņēmienā man tas neizdevās, tomēr amats ir rokā un ceru, ka ar vairāku piegājienu palīdzību es šo plānu tomēr īstenošu.

All Posts
×

Almost done…

We just sent you an email. Please click the link in the email to confirm your subscription!

OKSubscriptions powered by Strikingly